Pagājušās nedēļas nogalē, lai izklaidētu savu dēlu (labi, ka nav garlaicīgi laiku pavadīt pats), īsu brīdi laužot galvu, uztaisīju mini šautriņu, kuru, būdams bērns, uztaisīju, iespējams, gandrīz visi, tāpat kā es. Nu, tie, kas bērnībā neizgatavoja tik vienkāršu (ražošanā) rotaļlietu. Viņi to spēs panākt (bez aizdomīgiem citu skatieniem, ar domām par to padarītā cilvēka garīgo atpalicību). Tikai tad, kad viņu pēcnācēji izaugs līdz pieņemamam vecumam. Lai nejauši nekaitētu sev un apkārtējiem cilvēkiem (mierīgi ejot netālu un nedomājot par draudiem, kas draud pār viņu). Galu galā, pirmkārt, drošība.
Un tā, lai izveidotu mini šautriņu, man bija nepieciešams:
- Nipeļi.
- Šķēres.
- Lodīšu pildspalva (marķēšanai), jo būrī nebija piezīmju grāmatiņas.
- Lineāls (tā paša iemesla dēļ).
- Šujamie diegi (parastie).
- Spēles (vairāk vai mazāk pat paraugi) ir vēlamas ar mazām galviņām un bez defektiem (pretējā gadījumā tas slikti ietekmēs mūsu nākamās mini raķetes lidojuma parametrus un trajektoriju).
- Adata, nevis liela (liela, tā būs tikai nepieciešama, lai sasmalcinātu vai pievienotu kravu).
- Papīrs (manā gadījumā tapetes fragments, jo piezīmjdatora šobrīd nav).
- Vara stieple, ne pārāk bieza, pretējā gadījumā būs grūtības ar tinumu, turklāt ir liela varbūtība sabojāt sērkociņus, ne pārāk plānas (jūs mocīsit pret vēju). Man ir 0,4 milimetri (šķiet, ka taisnība).
Jūs varat iztikt bez tā. Bet, tā kā gatavā produkta svars nav liels, tā lidojuma diapazons atstāj daudz vēlamo, kopumā ne tik tālu, kā mēs vēlētos, tas gandrīz neiekļūst mērķī un lidojuma trajektorija ir gandrīz neparedzama. Iesācējiem es izgatavoju raķetes korpusu, vienā ar otru roku paņēmu četrus mačus, ar asu galu izstumjot adatu pa vidu, ar trešo roku sāku vīt virvi, joks, protams, tika galā ar abām rokām. Pēc vieglas tinuma viņš nostiprināja virvi, slīdot to starp spēlēm un noliekot ķermeni malā, viņš devās uz nākamo posmu.
Šis posms faktiski ir metēja ieroča spārnu ražošanā (lai cik smieklīgi tas izklausītos, bet tas tā ir). Šautriņas ir ierocis (mešana), tas ir šķēps, kaut arī nedaudz viegls un samazināts, salīdzinot ar šķēpiem cīņā ar rokām vai zirgu (parasti to kopējais garums ir līdz pusotram metram). Mešanas ērtībai tas ir līdzsvarots (attiecīgi). Kā ieročus (medības) un kaujas tos izmantoja daudzu pasaules valstu un tautu karaspēks, jau sākot no senatnes. Pastāvīga izmantošana (kā ieroči) tika reģistrēta divdesmitajā gadsimtā. Senajā Krievijā tos sauca par ciematiem. Šautriņas sauc arī par bultu (īso) mešanu spēlei, kuru sauc par šautriņām.
Un tā, es sākumā apzīmēju un izgriezu papīru kvadrāta formā.
Pēc tam, izmantojot sarežģītas manipulācijas, viņš to pārvērta vienādsānu trijstūrī, tad vēlreiz, atkal un atkal, kopumā apskatiet fotoattēlu.
Pēc tam, kad spārni ir gatavi, es uzlieku spārniem topošās šautriņas ķermeni.
Pēc tam, sašūstot un nostiprinot diegu (kā aprakstīts iepriekš), sadedzinot ar vēlmi pārbaudīt ātrāk, viņš to iemeta uz mājas sienas, kas apšūta ar kokšķiedru plātni. Cerības nepiepildījās, viņš joprojām bija mitrs (viņa svars nebija pietiekams, lai pārvarētu burāšanu, es domāju). Mans lēmums tika pieņemts, lai labotu situāciju par katru cenu. No daudzajām inženiertehniskajām idejām, kas radās, kad tā nokrita uz grīdas, tika izvēlēta vispiemērotākā konkrētam gaisa kuģa tipam.
1) Samaziniet nobrāzumu, nogriežot spārnu daļas (viņš uzreiz man šķita aizdomīgs un nav skaists).
2) Palieliniet priekšgala svaru, pievienojot tikpat būtisku gaisa aerodinamiskās pretestības palielināšanos.Tas tika panākts, tinot vara stiepli mačiem ar adatu, neaizmirstot par vienmērīgu pāreju. Pietiekami spēlējis un saņēmis neaizmirstamas laimes minūtes no izklaidēšanās ar bērnu, tika mēģināts pagarināt prieku, izmantojot modernizāciju, lai piesaistītu bērna nīdēja uzmanību. Ideju viņš īstenoja, izmantojot šautriņu maģisko pārveidošanu raķetē, daļēji amputējot šautriņas asti.
Ķirurģiskās iejaukšanās rezultāts tika uzvarēts vēl pusstundu. Un raķete droši (lai arī ar loku) nolaidās uz sienas virsmas, kur dienu sēj un ierodas. Es novēlu visiem, kuriem ir bērni, tos pašus patīkamos un unikālos mirkļus dzīvē. Es iesaku izmantot laiku, kad viņi vēl ir mazi, jo tie arī izaug par mazām, primitīvām rotaļlietām, un tajās, kas atrodas tuvu eiforijas stāvoklim, nebūs iespējams izraisīt tādas pašas emocijas.
