Mēs visi ticam, ka ar mums nekas nevar notikt. Ka mūsu vilciens nekad neizies no sliedēm, automašīna neapstāsies ceļa vidū ar salauztu riteni, un brauciens ar sēnēm veiksmīgi beigsies, un ceļš vedīs tieši uz māju. Parasti 99,9% gadījumu tas notiek tieši tā.
Tomēr katrs tūkstošais joprojām ir nelaimīgs. Ja pastāvīgi domājat par to, ir vieglāk sēdēt mājās un nenospiest degunu ārā pa durvīm, atvadoties no pārgājiena un ceļojuma. Lai gan, lai droši izkļūtu no šāda putra, patiesībā tas jums ir vajadzīgs nedaudz: ceļojuma laikā ņemiet līdzi apkārtnes karti, rezerves riteni un remonta komplektu, sērkociņus un nazi, dodoties sēņot. Noteikumi, kā nepazust, ir ļoti vienkārši. Izdzīvot arī pazudušos ir viegli - tik daudz, ka pat vidusskolas meitenes, atpaliekot no grupas, spēj vairākas dienas pavadīt mežā un droši gaidīt, kamēr glābēji viņus atrod.
Par to, kā būvēt būdiņu un apgūt vienkāršākos ēdienus, mēs rakstījām zemāk. Bet daudz svarīgāk ir tas, ko māca visi piloti un astronauti un kas visiem tūristiem būtu jāzina, jebkurā gadījumā viņi dod priekšroku apskates vai individuāliem pārgājienu braucieniem - tā ir atbilde uz jautājumu, kā mežā atrast ēdienu.
Mūsu senči pārsteigumā raudzījās uz cilvēkiem, kuri nespēja izdzīvot mežā - vietā, kas gadsimtiem ilgi baroja cilvēkus. Bet šodien lielais vairums tūristu, kuri nonāk ārkārtējos apstākļos, var badoties nāvei, ejot gar bagātīgi klātu meža ēdienu galdiņu. Faktiski jebkura ceļotāja barojošākais un vienkāršākais olbaltumvielu ēdiens atrodas tieši zem kājām. Un viņas sagūstīšanai nav nepieciešams lielgabals vai nazis. Pietiekami lāpstas vai, sliktākajā gadījumā, rakšanas nūjas. Tā kā šis olbaltumvielām bagātais ēdiens ir sliekas.
Lai izdzīvotu, jums tie jāēd. Pietiek izrakt tārpu viesus un novietot tos uz vairākām stundām tekošā ūdenī, lai sagremotā zeme tos atstātu. Ir gandrīz neiespējami apskatīt šādu ēdienu, taču tas ir diezgan reāls. Viņiem pat ir garša - tālu no izsmalcinātības, bet tomēr. Vēl labāk ir gatavot noskalotus un izmērcētus tārpus - šādā formā tos ēst ir daudz patīkamāk.
Nākamais meža un gaļas ēdiens ir biežs viesis restorānos, īpaši franču. Protams, mūsu vardes nebūt nav tik lielas kā Francijā pasniegtās, taču jūs varat tās ēst, jo tās garšo gandrīz kā vistas gaļa, un mežā tās ir ļoti izplatītas. Un tos noķert ir viegli.
Galvenais ir noņemt ādu un likt kājas uz nūjām, lai tās apceptu. Jūs varat ēst neapstrādātu, bet cilvēki ir vairāk pieraduši pie karsta un vārīta ēdiena.
Peles ir grūtāk iegūt, bet arī iespējams. Polāro vilku novērojumi un sekojošie eksperimenti ar cilvēkiem, ko aprakstījis Fārlijs Mowets, parādīja, ka cilvēks, kurš ēd veselas lauka peles kopā ar iekšpusi, iegūst visu dzīvībai nepieciešamo vielu komplektu un, iespējams, pat necieš no vitamīnu trūkuma.
Gaļas ēdienkarte ir sakārtota. Otrs ēdiens, kas cilvēkam vajadzīgs, ir maize. Protams, tūrists var atrasties uz pamesta, bet iesēta lauka vai uzņemt siena ugunskuru, kuru pametis skuķis, bet patiesībā maizi mežā var iegūt daudz vieglāk. It īpaši, ja jūs satiekat upi vai ezeru.
Lieli, balti, lotosam līdzīgi ziedi, noapaļotas lapas - tā izskatās ūdensroze vai baltā lilija. Tagad Krievijas rezervuāros nav palicis tik daudz, bet, ja runa ir par cilvēka dzīvi, jums nav jāizvēlas.Ūdensrožu sakneņu sastāvā ir 49% cietes, 8% olbaltumvielu un apmēram 20% cukura. Protams, pirms to nokošana, jums tas būs jāizžāvē, sasmalcina miltos un iemērc tekošā ūdenī, lai noņemtu tanīnus. Pēc tam pēc žāvēšanas šos miltus var izmantot, lai ceptu maizi vai mīklas strēmeles, kas apvilktas ap nūjām virs uguns, vai arī sāli sabiezinot ar pļāpu zupu.
Starp citu, šādus miltus var izgatavot no ozolzīlēm un pat pieneņu saknēm, mūžīgas nezāles un pērkona negaisiem vasarnīcās. Tiesa, tie arī vispirms būs jāizžāvē, pēc tam divreiz iemērc un tikai pēc tam vēlreiz jāizžāvē, samaļ miltos vai graudaugos, lai izveidotu putru, bet, kad izsalcis, nav jāizvēlas un jāizvēlas.
Tas ietilps miltos un sakneņu sakneņos - tajā pašā, no kuras bērni veido šķēpus, dēvējot to par niedrēm. Turklāt tās sakni vairs nevar iemērc, vienkārši sagriezt gabaliņos, nosusināt, sasmalcināt un pagatavot, pagatavot tik daudz, cik vēlaties.
Un, ja jūs apcep sakņu gabaliņus, jūs varat arī pagatavot no tiem kafijas dzērienu. Protams, nevis arabica, bet uzmundrina kampaņas laikā, bet ko gan vairāk jūs varētu vēlēties no niedrēm? Jūs joprojām varat uzņemt jaunus dzinumus, vārīt tos un pasniegt tos ar vardes kājām - dzinumu garša atgādina sparģeļus. Protams, attālināti. Bet meža restorāna "franču" ēdienkarte ir gandrīz gatava.
Ēdams ir arī Islandes ķērpis, kas Krievijas centrālajā daļā atrodams priežu mežos. Un ne tikai briežiem. Tas satur 44% šķīstošo lechenīna cieti un apmēram 3% cukura. Lai cilvēks to apēstu, ir nepieciešams ķērpim atņemt rūgtās vielas. Tāpēc Islandes sūnas vienu dienu iemērc ar sodu vai potašu. Tiem, kas nav pieraduši nest sodas rūpnieciskā mērogā, varat ieteikt ielej Islandes sūnas ar pelnu infūziju. Apmēram 2 ēdamkarotes pelnu uz litru ūdens, pievieno vēl divus litrus ūdens un jūs varat iemērc simts gramus Islandes sūnas. Pēc dienas sūnas jāmazgā un vēl vienu dienu jāizmērcē vienkāršā ūdenī. Pēc tam vai nu nosusiniet, sasmalciniet un pievienojiet citiem miltiem, vai arī vāriet to želejā un ielejiet želeju no ekstrahētās gaļas vai želeju no meža ogām. Turklāt viltīgie zviedri dzer alkoholu no Islandes ķērpjiem. Tātad mežs ir ne tikai gatavs pabarot un pajumt jebkuru klaiņojošu tūristu, bet arī dod prasmīgam cilvēkam iespēju izklaidēties un sasildīties no iekšpuses.
No citiem zaļajiem ēdamajiem augiem, kurus parasti aizmirst, ir vērts pieminēt diždadzis. Tās saknes vislabāk novākt agrā pavasarī vai vēlā rudenī, bet pat vasarā tās ir diezgan spējīgas barot tūristu. Tos var ēst neapstrādātus, vārītus un vēl labāk tos cept. Tas pilnībā aizstāj kartupeļus, burkānus vai selerijas. Un, ja jūs vāra mizotas un sasmalcinātas diždadža saknes ar skābu vai skābenēm, jūs varat iegūt izcilu saldskābo ievārījumu.
Pazīstamu un šķietami bezjēdzīgu augu koka utis var ēst arī salātos, zupās vai pat kartupeļu biezenī. Viņi tieši to pašu dara ar skābu skābi, kumelīšu un trušu kāpostiem. Un mazuļi kā sānu ēdienu pilnībā aizstās Briseles kāpostus meža zaļās zupās vai ceptā veidā.
Meža galds nav tik pazīstams kā mūsu parastais, bet daudz bagātāks par parastajiem tūristiem. Kad esat paņēmis konservus un labību, jūs to varat atstāt novārtā, taču jums par to jāzina. Un tad, ekstremālā situācijā, izlemiet: vai ir vērts nomirt badā blakus šādiem izsmalcinātiem ēdieniem.
vēl viens raksts. . . .
Izdzīvošana mežā
Ir daudz gadījumu, kad cilvēki devās mežā un viņiem nebija pietiekamas pieredzes un zināšanu par vietējiem apstākļiem, viņi viegli pazaudēja ceļu un, zaudējuši orientāciju, nonāca briesmās.
Kā vajadzētu izturēties mežā pazaudētam vīrietim?
Zaudējis orientāciju, viņam nekavējoties jāpārtrauc kustēties un jāmēģina to atjaunot ar kompasu vai izmantojot dažādas dabas zīmes.Ja tas ir grūti, tad jānoorganizē pagaidu novietošana stāvvietā sausā vietā, ko nav viegli izdarīt, it īpaši sūnveida mežos, kur zemi klāj nepārtraukts sfagnu paklājs, kas mantkārīgi absorbē ūdeni (500 daļas ūdens uz sausnas daļu). Pagaidu patversme var būt nojume, būda, zemnīca.
Siltā laikā varat aprobežoties ar vienkāršas nojumes celtniecību. Divas 1,5 metru biezas rokas biezas stabules ar dakšām galā tiek novadītas zemē 2-2,5 m attālumā viena no otras.
Uz dakšām ir uzlikts biezs stabs - nesošā sija. Četri līdz pieci stabi ir noliecami pret to 45-60 ° leņķī un nostiprināti ar virvi vai elastīgiem zariem. Trīs līdz četri stabi - spāres ir piesaistīti tiem (paralēli zemei), uz kuriem, sākot no apakšas, flīzēm līdzīgi (tā, lai katrs nākamais slānis pārklātu apakšējo pusi), tiek likti zari, zari ar blīvu zaļumu vai mizu.
No lapnik vai sausām sūnām izveidojiet pakaišus. Seklā rievā tiek izrakta nojume, lai lietus gadījumā zem tā neplūst ūdens.
Divstāvu būda ir ērtāka mājoklim. Tas ir veidots pēc tāda paša principa, bet stabi ir izvietoti abās nesošās sijas pusēs. Būda priekšpuse kalpo kā ieeja, bet aizmugurē ir pārklāts ar vienu vai diviem stabiem un pīts ar lapnik. Pirms turpināt būvniecību, ir jāsagatavo materiāli - zari, stieņi, lapnik, miza.
Lai iegūtu vajadzīgā lieluma mizas gabalus, uz lapegles stumbra tiek veikti dziļi vertikāli griezumi (līdz kokam) 0,5–0,6 m attālumā viens no otra. Tad no augšas un apakšas šīs sloksnes sagriež ar lieliem zobiem, kuru šķērsgriezums ir 10–12 cm, un ar cirvi vai nazi uzmanīgi nomizo. Ziemā patversmei var uzbūvēt sniega tranšeju. Tas tiek atvērts sniegā liela koka pakājē. Tranšejas apakšdaļa ir izklāta ar vairākiem egļu zaru slāņiem, un virsū tie ir pārklāti ar stabiem, brezenta, izpletņa audumu.
Kā orientēties mežā?
Atrodoties taigā, ir grūti pārvietoties starp gruvešiem un vējjakām, biezoknī, aizaugtiem krūmiem. Situācijas šķietamā līdzība (koki, reljefa krokas utt.) Cilvēku var pilnībā dezorientēt, un viņš pārvietosies aplī, neuzskatot par savu kļūdu. Bet, zinot dažādas zīmes, jūs varat orientēties kardinālajos punktos pat bez kompasa.
Tātad, bērza un priedes miza ziemeļu pusē ir tumšāka nekā dienvidu pusē, un koku stumbri, akmeņi, klinšu dzegas ir blīvi pārklātas ar sūnām un ķērpjiem. Darvas pilieni uz skujkoku stumbriem ziemeļu pusē izceļas mazāk bagātīgi nekā dienvidos. Visas šīs zīmes ir skaidri izteiktas atsevišķā kokā izcirtumā vai malā.
Lai saglabātu paredzēto virzienu, viņi parasti izvēlas skaidri redzamu orientieri ik pēc 100–150 m maršruta. Tas ir īpaši svarīgi, ja ceļu bloķē aizsprostojums vai blīvs krūms, kas liek novirzīties no tiešā virziena. Mēģinājums iet uz priekšu vienmēr ir pilns ar savainojumiem.
Kustība mežā
Taigā ir ārkārtīgi grūti šķērsot ziemu, kad sniega sega ir ļoti dziļa un ir gandrīz neiespējami pārvarēt sniegotās vietas bez slēpošanas slēpošanas. Šādas slēpes ar labi zināmu veiklību tiek izgatavotas kā rāmis, kas sastāv no diviem zariem, kuru biezums ir 2–2,5 cm un garums ir 140–150 cm. Ūdenī tvaicētās slēpošanas priekšējais gals ir salocīts uz augšu, un rāmis (platumam centrā jābūt ne mazākam par 30 cm). pītas ar plānām, elastīgām zarām. Slēpošanas priekšā četras šķērsvirziena un divas gareniskās līstes veido kāju atbalstu apavu lielumam.
Ziemā jūs varat pārvietoties pa aizsalušu upju gultnēm, vienlaikus ievērojot nepieciešamos piesardzības pasākumus. Tātad, mums jāatceras, ka straume parasti salauž ledu no apakšas, un tas kļūst īpaši plāns zem sniegputeņiem stāvajos krastos. Upju gultnēs ar smilšu krastiem bieži veidojas natanks, kas, sasalstot, pārvēršas par savdabīgiem aizsprostiem.
Visbiežāk tie ir paslēpti zem dziļa sniega un ir grūti pamanāmi. Tāpēc labāk ir izvairīties no visiem šķēršļiem uz upes ledus, un upju līkumu vietās jums jāpaliek prom no stāvas krasta, kur straume ir ātrāka un ledus ir plānāks.Bieži vien pēc upes sasalšanas ūdens līmenis pazeminās tik ātri, ka zem plāna ledus veidojas "kabatas", kas rada lielas briesmas. Uz ledus, kas, šķiet, nav pietiekami stiprs, bet nav cita ceļa, viņi pārvietojas rāpojot. Pavasarī ledus ir plānākais apgabalos, kas aizauguši ar grīšļiem un appludinātos krūmos.
Nelielas taigas upes ir izmantojamas vieglajām piepūšamajām laivām un plostiem. Spāres centrā jūs varat izveidot nelielu nojumi (būda) no lietus un vēja un sagatavot vietu ugunsgrēkam, ielejot smilšu vai oļu slāņus. Lai vadītu spāru, tiek nogriezti divi vai trīs gari stabi. Enkurs var būt smags akmens ar spēcīgu virvi.
Purvi un purvi
Vis mānīgākie šķēršļi taigā ir purvi un purvi. Purva raksturīga iezīme ir sliktā apdzīvojamība, ceļu trūkums, necaurlaidīgu un dažreiz pilnīgi neizbraucamu teritoriju klātbūtne. Purvi reti ir vienlīdz labi izbraucami visā gada laikā un dažādos gada laikos. Viņu virsma ļoti maldina. Neizbraucamākie purva purvi, kuru pazīmes ir bālgans virsmas slānis.
Nelielus mitrājus var viegli apiet, uzkāpjot uz krūmu izciļņiem vai sakneņiem vai vate, iepriekš sajutot sesto dibenu. Pārliecinoties, ka bīstamos posmus nav iespējams apiet vai apiet, varat noraut dažus zarus, šķērsot vairākus stabus šķērsām vai piesiet niedru, zāles, salmu paklāju un šķērsot šo sagatavoto “tiltu” uz cietas zemes.
Ezeri, kas aizauguši ar kūdru un veģetāciju, rada lielas briesmas cilvēkiem. Viņiem bieži ir dziļi ēnaini dīķi, kurus apdzen peldoši augi un zāle, un šie "logi" ārēji gandrīz neizceļas. Ja nevērīgi ievērojat piesardzības pasākumus, jūs varat pēkšņi izkrist caur tiem. Tāpēc, ejot cauri nepazīstamam purvam, vajadzētu soli lēnām, uzmanīgi, neveicot pēkšņas kustības, vienmēr paņemt līdzi stabu un zondēt zemes priekšā.
Nokļuvis purvā, jums nav nepieciešams paniku, veiciet pēkšņas kustības. Ir nepieciešams uzmanīgi, noliekoties uz staba, kas atrodas pāri, ieņemt horizontālu stāvokli, tad mēģināt dabūt niedres, zāli ar rokām un, velkot sevi, rāpot prom no bīstamās vietas. Ja pa purvu pārvietojas vairāki cilvēki, jums jāpaliek tuvāk viens otram, lai jebkurā brīdī varētu kādam palīdzēt.
Jūs varat pārbaudīt kūdras slāņa biezumu, tā blīvumu un augsnes cietību, izmantojot metāla tapu ar diametru 20 mm ar iegriezumiem pēc 10 cm.
Gatavošana un uguns kurināšana
Uguns ir nepieciešama sildīšanai, drēbju žāvēšanai, trauksmei, ēdiena gatavošanai, ūdens attīrīšanai, to vārot. Izdzīvošanas laiks palielināsies vai samazināsies atkarībā no jūsu spējas kurināt uguni.
Ja ir sērkociņi, jūs varat kurināt uguni jebkuros apstākļos un jebkuros laika apstākļos. Ja darbība gaidāma attālos apgabalos, uzkrājiet pietiekami daudz sērkociņu, kas jums vienmēr jāpatur līdzi ūdensnecaurlaidīgā maisiņā. Ir jāapgūst, kā pēc iespējas ilgāk noturēt spēles liesmu spēcīgā vējā.
Degviela, skārds un smērēšanās ugunskuram
Nelielus ugunsgrēkus ir vieglāk izveidot un kontrolēt nekā lielus. Daži mazi ugunskuri, kas apgaismoti aukstā laikā ap jums, sniegs vairāk siltuma nekā liels ugunskurs.
Nosakiet un skaidri ierobežojiet ugunsgrēka vietu, lai izvairītos no liela meža ugunsgrēka. Pirmkārt, kad jums ir nepieciešams kurināt uguni uz mitras augsnes vai sniegā, izveidojiet apaļkoku vai akmeņu platformu. Aizsargājiet uguni no vēja ar vairogu (vējjaku) vai atstarotāju, kas virzīs siltumu vajadzīgajā virzienā.
Izmantojiet žāvētus kokus un zarus kā degvielu. Mitrā laikā zem nokritušu koku stumbriem atradīsit sausu degvielu.Vietās ar retu veģetāciju kā degvielu var izmantot sausos augus, dzīvnieku taukus un dažreiz pat ogles, slānekļa darvu vai kūdru, kas var atrasties augsnes virsmā.
Ja negadījumā netālu atrodas lidmašīnas fragmenti, kā degvielu izmantojiet benzīna un eļļas (eļļas) maisījumu. Var izmantot arī dažus augus, bet tas nekādā gadījumā nav indīgs.
Lai aizdedzinātu uguni, izmantojiet to, kas ātri tiek aizdedzināts, piemēram, mazas sausas koksnes nūjas, egļu čiekurus, koku mizu, zarus, palmu lapas, kaltētas egļu skujas, garšaugus, ķērpjus, papardes, milzu lietusmēteļa (sēņu) sūkļainos pavedienus, kas arī ēdams. Pirms mēģināt iedegt uguni, no sausas koksnes pagatavojiet skaidas. Viens no ērtākajiem un labākajiem ugunsgrēka izgatavošanas materiāliem ir žāvētu koku vai baļķu puve.
Puvi var atrast pat mitrā laikā, notīrot šāda koka mitro augšējo kārtu ar nazi, asu nūju vai pat ar rokām. Papīrs un gāze noderēs kā rūdījums. Pat lietū ātri iedegas egļu čiekuru vai sauso celmu sveķi. Sausa bērza miza satur arī darvas vielas, kas ātri aizdegjas. Ieklājiet šos materiālus wigwam (būda) vai baļķu kaudzes veidā.
Uzturiet ugunsgrēku pareizi. Izmantojiet svaigi sagrieztus baļķus vai bieza sapuvuša baļķa gala virsmu, lai uguns lēnām deg. Sargājiet sarkanās gaismas no vēja. Pārklājiet tos ar pelniem un augsnes slāni virsū. Tādējādi jums būs vieglāk uzturēt uguni, nekā to atjaunot.
Ziemeļu ledū vai vietās, kur nav pieejama cita degviela, jālieto dzīvnieku tauki.
Kurināt uguni bez sērkociņiem
Pirms mēģināt iedegt uguni bez sērkociņiem, sagatavojiet dažus sausus, viegli uzliesmojošus materiālus. Tad pārklājiet tos no vēja un mitruma. Labas vielas var būt puve, drēbju lupatas, virves vai auklas, sausas palmu lapas, koka skaidas un zāģu skaidas, putnu spalvas, augu vate un citas. Lai tos uzkrātu nākotnei, ielieciet daļu ūdensnecaurlaidīgā maisiņā.
"Saule un objektīvs." Kameras objektīvs, izliekts objektīvs no binokļa vai teleskops un, visbeidzot, spogulis var tikt izmantots, lai saules gaismu fokusētu uz viegli uzliesmojošām vielām.
Krama un krama (tērauda plāksne). Ja nav sērkociņu, tas ir labākais veids, kā ātri iedegt sausu skalojumu. Kā krams var kalpot ūdensnecaurlaidīgās sērkociņu kastes vai cieta akmens gabala attiecīgā puse. Turiet kramu pēc iespējas tuvāk tintajam un atsitieties pret naža tērauda asmeni vai kādu nelielu tērauda bloku.
Nospiediet tā, lai dzirksteles nonāktu tintes centrā. Kad tas sāk smēķēt, viegli izpūtiet liesmu. Jūs varat pievienot nedaudz degļa tintajam vai pārvietot to uz degvielu. Ja jums neizdodas izdalīt dzirksteli ar pirmo akmeni, mēģiniet ar citu.
Koka berze uz koka. Ņemot vērā to, ka ir diezgan grūti iegūt uguni ar berzi, izmantojiet to kā pēdējo iespēju.
Loks un gliemežtransportieris. Izveidojiet atsperīgu loku, velkot to ar auklu, virvi vai jostu. Izmantojiet to, lai ritinātu sausu, mīkstu vārpstu nelielā caurumā, kas izveidots sausā, cietā koka blokā. Rezultātā jūs iegūstat pulverveida melnus putekļus, kuros parādīsies dzirkstele ar turpmāku berzi. Paceliet ierīci un ielejiet šo pulveri uz viegli uzliesmojošas vielas (alvas).
Ugunsgrēka celšana ar jostu. Lai to izdarītu, izmantojiet biezu sausa rotangpalmas (palmas) sloksni, kuras biezums ir aptuveni 1–4 collas un 2 soļus garš, un sausu koku. Uzstādiet to uz zemes, nogrieziet no viena gala un ievietojiet otru vārpstu tā, lai pirmais tiktu turēts sadalītā veidā. Ievietojiet nelielu skārda gabaliņu šķelšanā un satveriet to ar jostu, ar kuru jūs sākat berzēt uz priekšu un atpakaļ, vienlaikus atbalstot vārpstu ar kājām.
Ugunsgrēks ar zāģi. Tas ir divi sausa koka gabali, kas uzmanīgi berzē vienu virs otra. Šo metodi galvenokārt izmanto džungļos.Berzēšanai kā koka pamatni izmantojiet atdalītu bambusa vai cita sausa koka gabalu un kokosriekstu ziedu aptinumu. Labs tinters var būt brūna pūka, kas pārklāj bišu palmu un sausu materiālu, ko atradīsit kokosriekstu lapu pamatnē.
Munīcija un šaujampulveris. Izveidojiet kaudzi no sausa koka un cita viegli uzliesmojoša materiāla. No pamatiem nolieciet šaujampulveri, kas izlijis no vairākām kārtām. Apkaisīt nedaudz pulvera uz diviem akmeņiem pēc jūsu izvēles. Nositiet tos viens pret otru tuvāk tintes apakšai. Šaujampulveris un deglis aizdegas no dzirkstelēm.
Gatavošanas uguns
Ēdiena gatavošanai ir nepieciešams neliels uguns un kaut kas līdzīgs plīts. Uzstādiet ugunsgrēka baļķus šķērsām, lai iegūtu vienmērīgu ogļu slāni. No diviem apaļkokiem, akmeņiem vai šaura grāvja formā izveidojiet vienkāršu ierīci, uz kuras jūs varētu likt uguni virtuves piederumus. Liela konservu kārba var kalpot kā pārvietojama plīts, it īpaši ziemeļu apstākļos.
Gatavošanai vislabākā temperatūra nodrošinās vienmērīgu ogļu kārtu. Cepšanai uguni vajadzētu veidot caurumā.
Uguns paaugstināšanai pazemē, ko bieži praktizē indiāņi, ir jāizurbj viena vai vairākas noieta puses pretējā pusē. Izplūdes atveres spēlē tādu pašu lomu kā izplūdes caurule krāsnī. Šai vārīšanas metodei ir lielas priekšrocības drošības garantēšanā izdzīvošanas apstākļos, jo tā ievērojami samazina dūmu un ugunsgrēka noteikšanas iespēju. Turklāt tas neitralizē spēcīgā vēja negatīvo ietekmi.
Ūdens apgāde
Ir zināms, ka gandrīz 65% cilvēku ķermeņa sastāv no ūdens. Ūdens ir daļa no audiem, bez tā nav normāla ķermeņa darbība, nav iespējama metabolisma procesa īstenošana, siltuma līdzsvara uzturēšana, vielmaiņas produktu noņemšana utt. Ķermeņa dehidratācija tikai par dažiem procentiem noved pie tā dzīvībai svarīgo funkciju traucējumiem.
Ūdens trūkums dienas laikā (īpaši karstās vietās) jau negatīvi ietekmē cilvēka morālo stāvokli, samazina viņa kaujas efektivitāti, stiprās gribas īpašības, rada nogurumu.
Liela ūdens daudzuma zaudēšana organismā ir bīstama cilvēka dzīvībai. Karstās vietās bez ūdens cilvēks var nomirt 5–7 dienu laikā, un bez ēdiena ūdens klātbūtnē cilvēks var dzīvot ilgu laiku. Pat aukstuma zonās, lai uzturētu normālu veselību, cilvēkam dienā nepieciešami apmēram 1,5–2,5 litri ūdens.
Ja ūdens daudzums, ko cilvēks zaudē, sasniedz 10% no ķermeņa svara dienā, ievērojami samazinās sniegums, un, ja tas palielinās līdz 25%, tad tas parasti noved pie nāves. Tomēr pat ar lielu ūdens zudumu visi traucētie procesi organismā tiek ātri atjaunoti, ja ķermenis tiek papildināts ar ūdeni līdz normālam.
Zinot pazīmes, kas norāda uz ūdens trūkumu cilvēka ķermenī, jūs varat aptuveni noteikt dehidratācijas procentuālo daudzumu attiecībā pret ķermeņa svaru.
Pazīmes, kas norāda uz ūdens trūkumu cilvēka ķermenī:
1-5% - slāpes, slikta veselība, palēnināta kustība, miegainība, apsārtums dažās ādas vietās, drudzis, nelabums, gremošanas traucējumi,
6-10% - elpas trūkums, galvassāpes, tirpšana kājās un rokās, siekalošanās trūkums, pārvietošanās spēju zudums un runas loģikas pārkāpums,
11-20% - vilšanās, muskuļu spazmas, mēles pietūkums, dzirdes un redzes blāvums, ķermeņa atdzišana.
Apkārtējā gaisa temperatūrā + 30 ° C pat 20–25% dehidratācijas ir vieglāk panesams nekā 10–15% dehidrācijas, bet ar augstāku gaisa temperatūru.
Ir atļauts noteikt normu par aptuveni 2,5 litriem ūdens dienā. Karstā laikā un ar lielu fizisko slodzi nepieciešamība pēc ūdens ievērojami palielinās un sasniedz 4 litrus dienā. Bet ne visos pasaules apgabalos ir dabiski ūdens avoti (upes, ezeri, dīķi), un ne visus šos avotus var izmantot. Jums jāzina, kā un kur atrast gruntsūdeņus.
Autonomas pastāvēšanas apstākļos, īpaši apgabalos ar karstu klimatu, ar ierobežotām ūdens rezervēm vai to trūkuma gadījumā, ūdens apgāde kļūst par ārkārtīgi svarīgu problēmu. Lai nodrošinātu tā uzglabāšanu, ir jāatrod ūdens avots, ja nepieciešams, tas jāattīra no organiskiem un neorganiskiem piemaisījumiem vai, ja tajā ir liels daudzums sāļu, to atsāļot.
Dabiskos avotus var iedalīt vairākās grupās: atklātās ūdenstilpēs (upes, ezeri, strauti); gruntsūdens tilpnes (atslēgas, avoti, ūdens uzkrāšanās pazemes tvertnēs); bioloģiski ūdens avoti (ūdeni nesoši augi); atmosfēras ūdens (lietus, sniegs, rasa, atsāļots ledus).
Teritorijās ar mērenu un aukstu klimatu ūdens avotu meklēšana nav grūta. Atvērto dīķu, sniega segas pārpilnība ļauj savlaicīgi apmierināt ķermeņa vajadzības pēc ūdens, izveidot nepieciešamās ūdens rezerves dzeršanai un ēdiena gatavošanai.
Tikai dažos gadījumos, lai izietu uz ūdens avotu, ir jāizmanto dabiskas pazīmes (dzīvnieku takas, kas parasti ved uz ūdeni, mitra zemienes augsne). Ir daudz grūtāk sevi nodrošināt ar ūdeni tuksnesī, kur ūdens avoti bieži tiek paslēpti no acīm, un tos nav iespējams atklāt, nezinot par īpašām pazīmēm un reljefa iezīmēm. Tos var norādīt pēc veģetācijas rakstura, indikatoraugiem, mākslīgām pazīmēm (“obo”) utt.
Lietus ūdens. Lai savāktu lietus ūdeni, izrakt caurumu un ievietot to lielās lapās, lai savāktais ūdens nesūktu zemē.
Rasas. Kad līst lietus, ap koku piesien audumu. Ūdens, kas plūst gar bagāžnieku, kavēsies un pilēs traukā, kas novietots zemāk.
Ūdeni no kalnu un mežu upju un strautu avotiem un avotiem var dzert neapstrādātu, bet pirms slāpju remdēšanas ar ūdeni no stāvošām vai zemu plūstošām ūdenstilpnēm tas tiek attīrīts no piemaisījumiem un dezinficēts.
Ūdens padeve pāreju laikā ir ieteicama tikai apstākļos, kad ūdens avoti atrodas lielā attālumā viens no otra. Ir iespējams uzglabāt jebkuros traukos. Bet, tā kā karstā tropiskā klimatā ūdens uzglabāšanas laikā ātri maina savu garšu, zied, tas pārtraukuma laikā tiek vārīts.
Ar ierobežotām ūdens piegādēm, īpaši karstā klimatā, kur ķermenis ar sviedriem zaudē daudz šķidruma, dehidrējas, ir ļoti svarīgi samazināt svīšanu. To var panākt, pasargājot sevi no tieša saules starojuma, izmantojot vienkāršu saulessargu, ierobežojot fiziskās aktivitātes karstā dienas laikā, mitrinot drēbes utt.
