Tagad mēs ar savām rokām saliksim divas difrakcijas spektroskopa versijas. Spektroskops ir ierīce, kas ļauj pētīt gaismas spektru, sadalot tā spektrālās sastāvdaļas pa noteiktu asi. Gaismu var sadalīt monohromatiskajos viļņos, izmantojot dispersijas vai difrakcijas fenomenu. Šajā gadījumā izmantosim difrakciju, jo mums pa rokai ir lielisks difrakcijas režģis - CD!
Mums būs nepieciešama neliela kartona kastīte, kompaktdisks, līme un necaurspīdīga caurule okulāram.
Izmantojot šķēres, izgrieziet kompaktdiska gabalu, lai tas atbilstu kastes izmēram:
Atzīmēsim lodziņu, lai okulāru varētu pareizi uzstādīt. No optikas mēs zinām, ka krišanas leņķis ir vienāds ar atstarošanas leņķi. Bet tādā veidā mēs redzēsim logu, pa kuru izies gaisma, nevis difrakcijas maksimumus, tāpēc atstāsim atstarpi pa labi no nākamā loga līnijas.
Pēc tam, aizverot kastīti, mēs izvēlēsimies piemērotu vietu gaismas ievadīšanai. Lai to izdarītu, mēs rūpīgi izdursim caurumu un novērosim caur okulāru. Ja okulārā redzam tieši atstarotu gaismu, tad caurumu aiztaisām un nedaudz tālāk caurduram jaunu. Un tā tālāk, līdz okulārā ir redzami daudzi krāsaini punkti, kas sakārtoti gar līniju. Tad mēs izgriezīsim logu:
Uzstādīsim logā vieglu nazi no diviem skuvekļa asmeņiem – lai kastē nonāk šaurākais gaismas stars – tā redzēsim pēc iespējas skaidrāku ainu.
Ja viss izdevās, tad okulārā redzēsim atšķaidītu spektru. Ja spektrs nav nepārtraukts (piemēram, no LDS vai gāzizlādes lampām), mēs redzēsim līniju kopu. Katra līnija ir monohromatiska sastāvdaļa. Fotoattēlā pati augšējā līnija patiesībā ir dziļi violeta, kamera vienkārši izkropļoja krāsu.
Otrais variants
Izgatavosim miniatūru spektroskopu, kas darbojas caurlaidīgā gaismā. Lai to izdarītu, izgrieziet kompaktdisku, kā norādīts pirmajā opcijā:
Izmantojiet lenti, lai noņemtu atstarojošo pamatni:
Mēs ielīmēsim iegūto difrakcijas režģi vienas no sērkociņu kastītes sienām:
Pretējā pusē mēs izstrādāsim arī vieglu nazi:
Iegūtais spektroskops arī izplata spektru, lai gan novērojums ir nedaudz sliktāks.
